Lai spētu sadzirdēt savas intuīcijas balsi, ir jābūt mierā un harmonijā ar sevi pašu, taču tas nenozīmē to, ka šo balsi spējam sadzirdēt tikai tad, kad dzīvē viss ir sakārtots tā kā mēs to vēlamies. Tikai esot miera stāvoklī, dzīvē viss sakārtojas un nostājas savās vietās.
Mēs esam tendēti spriest par visu caur savu saprātu, jo esam mācīti, ka eksistē vienīgi tas, ko spējam loģiski pamatot. Pēc ieraduma šādi dzīvot, mēs nepamanām, cik ierobežoti domājam un dzīvojam, jo pat nenojaušam, ka spējam saklausīt patiesību arī sevī. Cilvēka intuīcija ir tikpat dabiska un pašsaprotama kā dzīvnieka instinkts. Atšķirība ir tajā, ka dzīvniekam nav izvēles, viņam ir jāseko saviem instinktiem, savukārt, cilvēkam vienmēr ir izvēle, vai pakļauties saprātam un loģikai vai savai intuīcijai. Bieži vien, problēma slēpjas tajā, ka savu prātu un loģiskās spriešanas spējas mēs visu laiku trenējam, tāpēc intuīcija nīkuļo, jo jūtas nevajadzīga. Prāts tiek nodarbināts daudz biežāk un tāpēc ņem virsroku pār intuīciju. Jo vairāk tas nostumj malā intuīciju, jo vairāk attālinās iespēja atkal dabiski sadzirdēt tās balsi. Tieši tāpēc ir ļoti svarīgi atrast šo miera un harmonijas stāvokli, kad regulāri varam izslēgt visas loģiskās spriešanas prasmes un ļauties ieklausīties sevī.
Protams, prāta apsvērumi ir nepieciešami, taču tie neļauj mums saskatīt kopējo notikumu ainu, jo balstās tikai uz ierobežotu informācijas daudzumu, ko noteiktā savas dzīves brīdī esam ieguvuši savas pieredzes veidolā, tupretim, intuīcijai šādu ierobežojumu nav. Visa tās varenība glabājas mūsos pašos, bet tās ierosinātājs visbiežāk ir kāds ārējs faktors. Intuīcijai nav procesa, tā vienkārši spēj pārlekt no problēmas uz secinājumu. Mūsu spēkos ir būt pietiekoši atvērtiem, lai dzirdētu savas intuīcijas balsi arī ikdienā, mūsu spēkos ir neieciklēties uz sadzīviskām problēmām un neļaut tām pārņemt visu mūsu būtību, mūsu spēkos ir katru dienu atrast šo laiku sev, kad varam izslēgt visas bezvērtīgās domas un emocijas un bagātināt savu apziņu.
Protams, prāta apsvērumi ir nepieciešami, taču tie neļauj mums saskatīt kopējo notikumu ainu, jo balstās tikai uz ierobežotu informācijas daudzumu, ko noteiktā savas dzīves brīdī esam ieguvuši savas pieredzes veidolā, tupretim, intuīcijai šādu ierobežojumu nav. Visa tās varenība glabājas mūsos pašos, bet tās ierosinātājs visbiežāk ir kāds ārējs faktors. Intuīcijai nav procesa, tā vienkārši spēj pārlekt no problēmas uz secinājumu. Mūsu spēkos ir būt pietiekoši atvērtiem, lai dzirdētu savas intuīcijas balsi arī ikdienā, mūsu spēkos ir neieciklēties uz sadzīviskām problēmām un neļaut tām pārņemt visu mūsu būtību, mūsu spēkos ir katru dienu atrast šo laiku sev, kad varam izslēgt visas bezvērtīgās domas un emocijas un bagātināt savu apziņu.
Arī mūsu stereotipi un pavirša attieksme pret situācijām un lietām, var būt tas, kas kavē mūs ceļā uz savas intuīcijas attīstīšanu. Ir jāiemācās katru reizi no jaunu izprast jau sen zināmas lietas, nebūt paredzamam un neieslīgt rutīnās, bet būt radošam savos lēmumos un darbībās.
Rodoties jebkādiem jautājumiem, jādara viss iespējamais, lai atrisinātu to paša spēkiem un tas jāmāca arī saviem bērniem no pašas mazotnes. Ar pārlieku lielu uzmanību un gādību, mēs apspiežam viens otra personību un jūtas un tas arvien vairāk attālina mūs no mums pašiem.
Intuīcija ir uzticēšanās. Mazi bērni uzticas savām sajūtām, tāpēc viņi labi jūtas arī sev neierastos apstākļos, jo viņiem nav shēmas un plāna par darbību secību, bet tikai instinkti un sajūtas, pēc kurām vadīties. Viņu rīcība vienmēr ir spontāna, atklāta un godīga un tieši tāda ir arī intuīcija.
Intuīcija ir uzticēšanās. Mazi bērni uzticas savām sajūtām, tāpēc viņi labi jūtas arī sev neierastos apstākļos, jo viņiem nav shēmas un plāna par darbību secību, bet tikai instinkti un sajūtas, pēc kurām vadīties. Viņu rīcība vienmēr ir spontāna, atklāta un godīga un tieši tāda ir arī intuīcija.
Pēc Junga teorijas intuīcija ir viena no 4 psihiskajām funkcijām. Junga sekotāji – Kertijs un Beitss – uzskatīja, ka cilvēki, kas aktīvi paļaujas uz intuīciju pieder pie avangarda kultūras. Viņi tiecas būt kompetenti un efektīvi it visā, tai pat laikā, jebkuru darbu uztverot kā spēli.
Ļoti daudzi mūsu planētas veiksmīgi cilvēki ir atzinuši, ka vairākus lēmumus, kas saistīti ar biznesu, viņi pieņēmuši tieši balstoties uz savām sajūtām, nevis loģiskiem spriedumiem vai kāda ieteikumiem. Uz pēkšņi radušos un neizskaidrojamu ideju nevis rūpīgi kaldinātu shēmu.
Tas mums parāda, ka paļaušanās uz savu intuīciju ir veiksmīgu un par sevi pārliecinātu cilvēku īpašība. Ir jābūt pietiekoši drosmīgam, lai uzticētos mirkļa sajūtai, varbūt pat impulsam, un rīkotos atbilstoši šai sajūtai, neskatoties uz to, ka tam nav loģiska pamatojuma.