Tik daudz lomu un tikai vien personība. Tik daudz personības un tikai viens cilvēks. Tik daudz maskas un tikai viena seja. Tik daudz sejas un tikai viena īstenība.
Mūsdienu sabiedrībā lomu spēles sen izgājušas ārpus teātra sienām. Laikmeta dinamika liek pašam būt ne vien režisoram un aktierim, bet arī sižeta pagriezienu autoram un visu lomu tēlotājam.
Sieviete ir viena. Viņa piedzimst kā sieviete un ir viena, un viņa nomirst kā sieviete un ir viena. Visus pārējos dzīves posmus piepilda uzdevumi, sūtības, būtības un lomas. Tajā viegli sapīties, apjukt, nomaldīties un sagurt. Tik daudz priekšstatu un ieteikumu. Tik daudz padomdevēju un tik maz tādu, kas patiesi ir ieinteresētu Tevī. Kad dzīves līkloči met kārtējo līkumu, iekšējā balss reizēm pieklust un ļauj kļūdīties atkal. Jo citkārt esi atteikusies ticēt tam, ko jūti, tam, kā uzskati un tam, kas šķiet pareizi. Un kļūsti arvien vairāk apjukusi, vientuļāka, nesaprastāka un apmaldījusies pati sevī. Lai tas kļūst par pagrieziena punktu apgriezties otrādi un meklēt atpakaļ ceļu pie sevis. Savas būtības un iekšējās balss.
Cilvēki ir egoisti. Pāri citu interesēm allaž tiek aizsargātas savējās. Un izvēles priekšā esot, cilvēka eksistenciālais nosacījums diktēs izvēli sev par labu. Jo tas ir garants savai eksistencei un izaugsmei.
Tiklīdz mēs sākam identificēt sevi ar to, kas mēs īstenībā neesam – tā rodas veselības problēmas, jo tas ir signāls par problēmām ar ego.
Sievietes skolo četrām lomām – māte, kalpone, sieva un mīļākā. Katras nacionalitātes sievietēm vieglāk padodas dažas un grūtāk citas lomas. Latviešu sievietes ir lieliskas mātes, lieliskas kalpones, ļoti cenšas būt labas sievas lomā un, pavisam spēka neatliek mīļākās lomai. Taču sievietes būtībai visatbilstošākā loma ir valdzinoša būtne, kas iemieso mīlestību, šarmu, kaisli un dzīves garšu. Kāpēc mēs ļaujam ikdienai un sevis uzliktiem pienākumiem atņemt to, kas mums sniedz vislielāko baudu un saskaņu ar sevi? Kāpēc mēs liedzam savu iekšējo spēku valdzinošajai maģijai valdzināt vīrieti, tādejādi vairojot savu garīgo līdzsvaru? Flirta koķetērija ir greznība, ko mēs pašas sev liedzam. Mēs saistām to ar priekšstatiem, dogmām, fantāzijām un aizliegto ideju. Bet tas ir tik dabīgi, sievišķīgi, valdzinoši un tik iztrūkstoši mūsdienu laikmetā. Bet flirts liek ticēt sev pirmkārt. Un ticība sev sakņojas pārliecībā, kuras pamats ir ego.
Ego nav ļaunums. Tas nav jāapkaro. Tas nav jāizskauž. Ego ir mūsu karmas pamatā. Mēs realizējam savu karmu caur ego. Tas veido arī mūsu jauno karmu. Mums piedzimstot ķermenī ienāk dvēsele, kas realizē ķermeni, notikumus, uzdevumus, veselību – visus dzīves aspektus tieši caur ego.
Mūsdienās daudz runā par transformāciju. Tas esot izaugsmes pamatā un lielākā daļa jogas prakses, orientētas uz transformācijas procesa realizāciju. Taču visas transformācija pamatā ir ego. Dzīvē nav nekā tāda, kas tiktu darīt ne bez tevis. Mēs visu darām trīs iemeslu dēļ – sava labuma gūšanai, pieredzes gūšanai vai apziņas transformēšanai.
Katrs lolo savu domu par laimi. Tiekšanos pēc laimes mūsu dzīvē realizē tieši mūsu ego. Ego bauda dzīves garšas, jo visam dzīvē ir sava garša. Mūsu ego izgaršo dzīvi ar maņām – skaņu, pieskārieniem, krāsām, formām, redzi, garšu, smaržu un ārpus maņām esošajiem aspektiem – magnētiskajiem laukiem, ķermeņa orgānu siltumu u.c., mēli, rokām, seksuāliem orgāniem un ānusu. Kāds ir risinājums dzīves saskaņai, līdzsvaram un labklājībai?
Risinājums ir nevis iznīdēt ego, bet padarīt to stiprāku. Astroloģiski par cilvēka ego atbildīga ir Saule. Saule kūrē tēvu, varu, valdību, priekšniecību, veselību kopumā un atsevišķus tās aspektus jo īpaši. Saule ir cietsirdīga un taisnīga. Problēmas ar ego nosaka arī problēmas citās minētajās sfērās. Nedrīkst dzīvot idejā par to, kas mēs esam.
Ja mēs esam pilnīgi savā esībā, mūs neuztrauc citu izdarības vai nodarījumi. Atgūt to vienotību savā būtībā un savā esībā. Tas ir uzdevums, kas ļaus arī skaidrāk izprast savas būtības diktētos nosacījumus laimes, labklājības, mīlestības, miera un labsajūtas sasniegšanai.
Pirmpublikācija:
Laikmetā, kad pasaule ir tik pārapdzīvota kā nekad, daudzi no mums jūtas tik vientuļi, kā nekad. Paradoksāli, bet jo vairāk mēs esam, jo atsvešinātāki un vientuļāki mēs jūtamies. Vai vientulība ir brīvais laiks, ko iegūstam par labiem nopelniem vai tas pārbaudījumu laiks, kas mums uzgulst, pārbaudot mūsu noturību, ticību un mīlestību sev?
Mēs piedzimstam vieni un nomirstam vieni. Mūsu dzīves peripetijas ir saistītas ar attiecībām, kaislībām, mācībām, iekšējām pārliecībām un spiedienu, ko mums uzgulda laikmets, sabiedrība, tuvinieki un tradīcijas. Mūsu pārliecība un sirds ticība ir visam pa vidu. Ja pietiekošs ir iekšējais spēks, tad ticības balss spēcīgāk vada mūsu izvēles, ja iekšējā balss ir klusāka, tad prāts, pieņēmumi un ego valda mūsu ikdienā.
Vientulība ir iekšējais miers. Tā ir labsajūta un pilnības sajūta, kas dota mums kopš ieņemšanas brīža. Cik ātri dzīves pirmajos gados mēs kļūstam atkarīgi un pierodam pie šīs viltīgās sajūtas. Sajūtas, kas ļauj ticēt, uzticēties un dod pārliecību, ka paļaušanās ir spēka avots un dalīta bēda ir pusbēda. Un vēlākos gados, atsvabinoties no vecāku nosacījumu apburtā loka, mēs vienalga nealkstam uzsākt dvēseles alkstošo ceļu pie savas iekšējās būtības. Tā vietā mēs alkstam satikt partneri, kas piepildīs, dos mieru, mīlestību, labsajūtu, piepildījumu, jēgu, vērtību, ticību un visas citas vērtības, kuras mūsos tik akūti iztrūkst. Partnerim tiek piedēvēta tik nozīmīga loma, ka mūsdienās nav daudz pretendentu, kas spētu to realizēt. Jo katra cilvēka partnera pozīcija dzīvē ir kā atspulgs paša apziņai. Partneris ir kā spogulis mūsu apziņai un karmas pasūtījumam. Tamdēļ nav nejaušību pāru saderībā vai komplektācijā.
Kāpēc vientulība ir tik biedējoša? Jo tā liek sastapties pašam ar sevi. Un sevī mīt noslēpums. Ar visām šaubām, bailēm, neziņu un dziļajiem apziņas stūriem, kur bail ielūkoties. Bailes ir tās, kas mūs attur no izaugsmes. Bailes ir tās, kas ierobežo izaugsmi un neļauj talantiem uzplaukt. Bailes ir tās, kas uztur mūsu vientulības šausmas.
Vienpatība ir plaši izplatīta cilvēku astroloģiskajās kartēs. Tas no vienas puses nozīmē, ka cilvēks ir pašpietiekams, lai pats dotos uz veikalu iepirkties, dotos uz kino viens un viens atpūstos ceļojumā, bet no otras puses tas nozīmē, ka cilvēks jūtas vientuļš arī tuvinieku un ģimenes locekļu sabiedrībā. Un tas biedē, jo rada sajūtu, ka pamata nav. Ka nav iezemēšanās sajūtas zem kājām un nav atbalsta punkta. Un atbalsta punkts ir tas, ko mēs tik izmisīgi meklējam ikdienā, attiecībās, darbā, līdzcilvēkos un pasaulē. Ja tas iztrūkst, tad mēs mētājamies viedokļos, domās, uzskatos, viedokļos, savās pārliecībās, ticībās un ikdienas realizācijās.
Pamats ir mūsu drošība. Pamats ir tas, ko mēs meklējam darbā, attiecībās. Tas mūs nomierina, pārliecina un nodrošina ar sajūtu, ka esam uz pareizā ceļa. Turpretī vientulība mūs izkliedē un biedē savā plašumā un iespējās. Jo iespējas realizēsies dzīvē tiklīdz kā tās būs ieformējušās mūsu apziņā. Jo mūsu dzīve ir apziņas spogulis, tāpēc pozitīvā domāšana ir absolūti neefektīva. Dzīves nerisinās galvas smadzenēs, ne prātā, ne pozitīvā domāšanā. Viss notiek debesīs, tas vienīgi realizējas uz zemes. Tāpēc mūsu dzīves ir apziņas atspoguļojums.
Vientulība ir izvēle. Reizēm brīvprātīga, reizēm karmiska. Reizēm šķietama. Reizēm līdzcilvēku uzspiesta, kas īstenība ir mūsu pašu karmas pasūtījums. Un nav ļaunuma, ja ir spēks ieskatīties bailēm apvītajā vientulībā tieši ar atvērtām acīm. Jo tā nenes sevī neko baisu. Tas ir cilvēks savā pilnībā, savā trūkumā, savās bailēs, savā ticībā un savā būtībā. Vientulība ir kā palielināmais stikls, kas ļauj iededzināt uguni tajā sfērā, kas klusi gruzd. Jo cilvēku, kuram nav iztrūkuma nevar satricināt. Nevar sabiedēt, nevar iedzīt vainas apziņu, nevar satricināt, nevar izsist no dzīves ceļa. Nesatricināmais nav nocietināts, viņš ir jutīgs un vērīgs. Vienīgi ievainojamības punkti viņam ir mazāk, tāpēc miers un līdzsvars ir vairāk ap viņa rīcībām un darbībām.
Kā vairot ticību sev? Ar mīlestību. Mīlestība nav piemērojama vien īpašam cilvēkam, kurš aizpildīs visus tukšumus un nesīs piepildījumu. Mīlestība ir dvēseles stāvoklis, kas ļauj just, apzināties, saprast, ticēt sev un just avotu, no kura smelties spēkus. Mūsdienās, kad vērtības ir mainījušās un cilvēki tic pusdieviem, ticības jautājums ir īpaši svarīgs. Ticēt sev tas nozīmē paļauties uz sevi. Ticēt sev, tas nozīmē likt likmes uz sevi – tas allaž ir biedējoši, bet lielākoties ir rezultatīvi, jo liekot likmes uz citiem mēs dodam sev iespēju vilties, bet liekot likmes uz sevi, mēs nekļūdāmies.
Vientulība ir bagātinoša, tā spēj piepildīt iztrūkumus un radīt pilnības sajūtu. Vientulība ir ļoti stiprinoša. Tā dod iespēju sajust savu iekšējo spēku. Iekšējais spēks nepieviļ, tas nenodod, tas neliek vilties un tas nelolo ilūzijas ,iekšējais spēks stiprina un dod grūdiena efektu lietām, kam dzīvē ir karmiski jārealizējas.
Vientulības bailes nozīmē bailes pašam no sevis. Tas ir biedējoši, jo jebkuram cilvēkam nav nekā vairāk par sevi pašu – tik skaudri tas ir. Viss cits ir pārejošs, laicīgs, mainīgs, neapsolīts un daudzsološs.
Bailes sargā no pašizaugsmes. Un pašizaugsme ir tas, ko alkst daudzi šajā laikmetā. Visas progresīvās apziņas transformējošās metodikas pamatojas uz pašizaugsmes pīlāra. Vientulība ir atslēga apziņas transformācijai. Jo tā ļauj dzirdēt, ticēt, apzināties un piešķirt smeķi dzīves garšai. Nevajag bēgt no vientulības – jo ātrāk cilvēks apzinās, ko vientulība viņā piešķiļ, jo ātrāk cilvēks uzsākt apzinātu dzīvi, kuras vadība ir nevis karmas seku nosacījumos, bet paša cilvēka izvēles un rīcības nosacījumos.
Pirmpublikācija:
Mūsu galvas allaž nodarbina jautājums par to, kā iegūt visu, ko iekārojam. Katrā no mums mistisku apsvērumu dēļ ir tāda sajūta, ka esam pelnījuši laimi. Esam pelnījuši būt laimīgi, būt mīlēti, būt novērtēti, cienīti, likteņa saudzēti un līdzcilvēku izprasti. Tikai nevienam nav skaidrs, kurš to ir apsolījis. Jo īstenība tas nav apsolīts. Un katrs dzīvo savas karmas ietvaros un galva, kas novietota uz rumpja, ir pavisam attāli saistīta ar apziņas dzīlēm. Prāts ir tik tuvredzīgs un smieklīgi cerīgs. Prāta kultivatori ir izdomājuši pozitīvās domāšanas spēka iespējas, lai vēl vairāk cilvēkus attālinātu no savas būtības un ierāmētu prāta šaurajā uztveres diapazonā.
Katra cilvēka horoskopā var saskatīt ne vien šo konkrēto cilvēku, bet visu viņa ģimeni, visu dzimtu, visus tuvos un tālos, valsts karmu, visas cilvēces karmu. Tik daudzdimensionāls, plašs un dziļš ir katra cilvēka apziņas ceļš. Jo neviens nav viens, mēs visi esam daļa no Visuma un bezgalības. Cilvēka ideja par savu unikalitāti un individualitāti ir viena no jautrākajām prāta spēlītēm, ko tas veic, sadarbojoties ar ego. Cilvēka saikne ar Visumu ir tieši tas, kas cilvēkam dot šo ilūziju par apsolītās laimes brīdi. Kosmosa rašanās brīdī katra apziņā atblāzmoja šis pārpasaulīgās laimes mirklis. Tas ir dzinulis katras dvēseles iemiesošanās reizei alkt šo laimes izjūtu atrast laicīgās dzīves ietvaros. Bet, likteņa rotaļa ir faktā, ka katram šo aspektu realizācijas nav apsolītas. Un reizēm tikai alkas ir tās, kas liec iedegties, bet sasniedzams tas tā arī netop. Un vien ilūzijas dzen uz katru nākamo vilšanos. Un paradoksāli, jo vairāk mēs alkstam, jo vairāk mēs lūdzam. Bet mūsu lūgšanas nesakņojas mūsu ticībā sev. Mēs lūdzam, jo uzskatam, ka mums pienākas.
Visi lūdz. Katrs savu ieskatu un negausības apjomos. Daudzi cer, un daži tic. Cilvēces pārapdzīvotības nosacījumos lūgšanu un prasību debesīm ir tik daudz, ka sen veidojies deficīts iespējās visus lūgumus pat izskatīt, lai vismaz izvērtētu iespējas katram iedot pēc nopelniem. Visi kaut ko grib, un pamats tam ir vien pārliecība, ka katram pienākas.
Dievs cilvēkus mīl. Tik ļoti, ka nezaudē cerību un ticību. Cilvēks ir tas, kurš atsakās reizēm ticēt un ietiepīgi uzskata, ka viņa tiesības ir pamatotas un neapstrīdamas. Bet lūgšanu un prasību ir vairāk, kā iespēju. Pasaule izsmeļ savas rezerves. Cilvēku negausība nerimstas.
Izeja ir Pateicības.
Pateicība ir pazemība. Pateicība ir ticība. Pateicība ir mīlestība. Un pateicība ir spēks. Tas viss mūsdienu cilvēkos iztrūkt visvairāk. Līdzvērtības princips varbūt efektīgi darbojas darba vidē, bet ir bezspēcīgs karmas priekšā.
Pateicoties cilvēks atbrīvo sevi brīvas enerģijas plūsmai. Tā ļauj aizsniegties daudz tālāk kā sava prāta vēlmes un ieceres. Pateicības iesniedzas debesu nostūrī, kur vēl nav deficīts. Tur ir apjomīgs enerģijas un iespēju lauks, kas ļauj izpildīties apziņas apjoma iespējām.
Lūdzot cilvēks ierobežo savas iespējas. Viņš lūdz to, kas viņaprāt viņam uzlabotu dzīves kvalitāti un ikdienu. Tik mazas reizēm ir lūdzamās izmaiņas, ka Dievs atliek to izpildi līdz citas, būtiskākas lietas būs realizētas. Tādejādi, cilvēka lūgumi krājas deficīta nodaļā. Un cilvēkā aug neticība, raizes, neapmierinātība un dusmas. Bet visas šīs emocijas nāk no neapmierinātības un bailēm. Bailēm, ka tiešām ar visu pašam būs jātiek galā un jārīkojas pašam ar savu dzīvi būs.
Ikvakara pateicības dienasgrāmata liek fiksēt notikumus, kas ir pateicības vērti. Ja mēs to vērtējam Dievišķi, tad ikkatras elpas vilciens ir pateicības vērts, jo ar katru ieelpu mēs piedzimstam un ar katru izelpu mēs lēnām nomirstam. Bet cilvēka rupjā saprašana spēj fiksēt vienīgi notveramus pateicības punktus. Un arī atzīmējot vien tos, mēs lēnām mainām savu domāšanu par vērtībām.
Pateicība par rītu, kas atnācis ar skaidru galvu un labu veselību. Dienu, kas aizritējusi bez negadījumiem un pārpratumiem. Līdzcilvēki, kas ļāvuši justies iederīgai un novērtētai. Divas rokas, kas ļauj funkcionēt. Saule aiz loga, kas atvelk dvēseli, satiksme uz mājām, kas ļāva apjaust dzīves dinamiku. Atskaites punkti – tie nofiksē mirkli un ļauj prātam apstāties steigā un apjaust. Prāta fantāzijas, ilūzijas un cerības nokauj jebkura mirkļa spēku. Apzināšanās spēks ārstē garīgas saslimšanas. Un aktuālā veģetatīvā distonija ir tieši prāta spēles ar apziņas dziļumu. Prāta un ego valdīšana pārņem cilvēka būtību. Cilvēks nav miesas kalps. Karmas sūtība ir daudz niansētāka un daudzsološāka. Katra dzīves noteikums ir vien iet pa savu ceļa pusi un izvēlēties pagrieziena punktots pareizo virzienu.
Pateicības ir fundamentāls risinājums, kā iegūt nevis to, ko aprobežotā prāta iztēle ir iekārojusi, bet pasmelt sev malku no Visuma dzīļu avota. Aizsniegties bezgalībā, satvert mirkli, noticēt, zināt, sajust un izbaudīt – tik daudz dod pateicības. Pateicību avots ir dievišķs, tas ir neizsmeļams. Jo dzīves atslēga ir faktā, ka smelt eliksīru vajag no sevis. Tāpēc tiklīdz mīlestība, miers, prieks, laime un labsajūta iemājos cilvēka sirdī, tā realizēsies arī dzīvē. Jo nav nekas ārpus mums tverams. Visa pasaule ir mūsos. Un pateicība ir durvis uz šo pasauli.
Pirmpublikācija:
Pašlepnums saistās ar lepnumu un aizspriedumiem, kā kādas mākslas filmas nosaukums. Pašlepnums īsteni nav pat daļu no tām īpašībām saturošs, ko ikdienā mēs piedēvējam pašlepnam cilvēkam. Tas ir līdzīgi kā ar paštaisnumu. Tik skaudri tas skan un tik trāpīgi ar to var ievainot sarunas karstumā, kaut šķetinos vaļā tā arī netop skaidrs, kas tik ļauns vai aizskarošs šajā paštaisnuma jēdzienā ir. Tamdēļ vīrieša pašlepnums ir svarīga daļa no cilvēka personības, kas cenšas izdzīvot spēcīgu sieviešu laikmetā.
Vīrietis realizē sevi caur atzinību. Mūsdienu problēma slēpjas faktā, ka cilvēki izvēlas nevis attīstīt sevi, bet noskatītos, kā dzīvot citi. Tā vietā, lai spēlētu hokeju, vīrietis izvēlas skatīties spēli televīzijā vai klātienē, kā spēlē citi. Tā vietā, lai dzīvotu pats savu dzīvi apzināti, viņš izvēlas noskatīties citu dzīves ikdienas žurnālos un televīzijā. Tādejādi cilvēks pat neapzinās savu iespēju robežas, bet savas personības robežas apsprauž asiem mietiem, kuros saduras ikkatrs, kurš šķērso privāto telpu. Bet personība ir kā maska, kuru cilvēks sev uzliek un pats tai kalpo. Mūsdienās masku balles vairs nav īpaši sarīkojumi, kuros cilvēki iejūtas lomās. Mūsdienās katra diena ir kā svētki un tiek aizvadīta kādā lomā. Problēmas sākas tad, kad lomu cilvēks nespēj nodalīt no savas būtības. Jo lomu mēs pieskaņojam savai personībai. Un pašlepnums ir tas, kas liek noturēt līmeni ieņemto pozīciju un lomu. Pašlepnums nosaka postamentus, kuriem būvējas vērtības pret savu ego.
Jebkura darbība ietver sevī kustību. Katra vibrācija ir saistīta ar karmas vējiem. Ar katru rīcību mēs uzlabojamies vai radam sekas, kas radīs mums problēmas. Tādejādi mūsu rīcības ir emociju vadītas. Un emocijas ir mainīgas. Un tās nereti ir pretnostatītas viena otrai. Tādejādi, piemēram, bailes un dusmas ir cieši saistītas. Jo vairāk mēs baidāmies, jo vairāk mēs dusmojamies. Un, jo vairāk izjūtam dusmas, jo izteiktākas izaug bailes. Pašlepnums ir vibrācija, kuru ego ļoti cenšas aizsargāt. Jo emocionāli pašlepnumu ļauj noturēt emociju to pusi, kas sargā personību, lomu un masku.
Pašlepnuma tēma mūsdienās aktualizējas arīdzan ļoti saistībā ar ikdienas steigu un stresu. Stress ir baiļu rezultāts. Bailes un vēlmes mūsdienās ir labākās biznesa sfēras, jo spekulē uz cilvēka vājībām – uz ko tik netveram un neizskaidrojamu, ka neprasa pat pamatojumu, bet ir ērti kultivējams. Bailes prātā rada vien vēl lielākas bailes. Tās paātrina elpošanu, un cilvēka ķermenis ātrāk izdeg. Dzīves ilgums samazinās, bet dzīves kvalitāte nepaaugstinās. Dzīves temps paātrinās, bet piepildījums nesamērojas ar to. Deficīts ir lielāks nekā jebkad. Vairākumam trūkst enerģijas, tamdēļ katrs to kompensē kā prot. Vīrieša pašlepnums ir viens no instrumentiem, ar kuriem vīrietis var noteikt savu lielumu un diktēt savu attieksmi un pozīciju. Kas nodrošina cilvēka ķermenim enerģiju? Ēšana, dzeršana, elpošana, fiziskas aktivitātes, intelektuālas vērtības un meditācijas. Kuri no enerģijas avotiem ir primāri?
Pašlepnums nav uztverams viennozīmīgi pozitīvi vai negatīvi. Tas ir rakstura lielums, kura aspektus nosaka personības briedums, vērtības, pieredze, arīdzan izglītība un audzināšana. Pašlepnums ir ego mērījums. Bet ego ir viltīgs, tāpēc arī pašlepnuma izpratne nereti ir nepatiesa un maldinoša.
Pirmpublikācija:
Tik daudz ko mūsdienās var nopirkt par naudu. Slavu, reputāciju un tēla veidošanu, lietas, kustamos un nekustamos īpašumus, sadarbības partnerus un ceļojumus. Tik daudzām no šīm lietām vērtība ir mainīga, līdz ar ko arī cena mainās. Un par atsevišķām pozīcijām mēs esam gatavi maksāt vairāk, par dažām mazāk. Bet reizēm, kad situācija kļūst neizbēgama, cenas apmēram vairs nav loma mūsu izvēlē. Tā teiksim, reputācijas glābšanai lielu notikumu epicentrā esošiem cilvēkiem, tiek ieguldītas summas, kas sabiedriskajā domā spēj atsvērt iepriekš veiktus nodarījumus, vai netīras spēles.
Bet ir viens fakts, ko nopirkt nav iespējams. Un tā ir pieredze. Lai cik paaudžu laikā par to daudz runā un rekomendē pārņemt kā vērtīgu un pamācošu, pieredzes apgūšana, ir katra dzīves neizbēgama sastāvdaļa.
Pieredzes lokam nav robežu. Pieredze ir dzīves ritējumam, pieredze ir notikumu risināšanai, pieredze ir draudzības veidošanai un attiecību risināšanai. Visu mūsu pagātni veido mūsu pieredze.
Skolās māca situāciju analīzes, skaidrojot notikumu attīstības gaitu un noslēdzošo daļu, kā viss izlīdzinājās. Taču, vai visām dzīves situācijām ir analīze? Vai skolās apgūtās biznesa situāciju analīzes ļauj dzīves privātās situācijās rīkoties adekvātāk un ar mazākiem zaudējumiem?
Vai personīgās dzīves pieredzi mēs varam mīkstināt? Vai attiecību sāpes būs mazākas, ja uzklausīsim citu pieredzi? Nē! Pieredze ir tā dzīves šķautne, kas prasa individuālu līdzdalību. Līdzdalību, kas reizēm piešķir notikumiem jaunus pavērsienus un reizēm dod tik skarbu mācību, ka paliek atmiņā uz visu mūžu.
Visa pagātne veidojas no pieredzes. No mūsu cerībām un viņu rezultātiem. Cerības, kā saulains skats nākotnē, atnes mums realitāti, kas nereti nerealizējoties dod vēl lielāku mācību, kā cerētais rezultāts.
Cik lielā mērā pieredze ir saistīta ar cerībām? Vai cerības ir tās, kas mūs ievelk valgos, kas dzen mūs pieredzēt? Vai arī mūsu ilūzijas ir tik lielas, ka acis aizmiglojas no cerībām un paštaisni gūstam pieredzi, kas neattaisno rezultātus?
Cik liela pieredzei loma ir nākotnē? Vai pieredzes dažādība ļauj uzlabot nākotni? Cilvēka dabā ir ticēt un cerēt. Klupieni pieder pie kāpiena. Un personīgās apziņas plašums nosaka, cik gūtā pieredze dod mācību, un, cik liek atgriezties tajā pašā lokā otrreiz.
Attiecības ir reizēm dzīves centrālais aplis, kur ar dažādiem partneriem mēs atgriežamies līdzīgos scenārijos un situācijās. Gūstam pieredzi, saņemamies ticībā un cerībā un grimstam atkal tajā pašā purvā, bet ar katru reizi arvien vairāk spējīgi cīnīties un stiprāki būt. Spēks un izturība mūs sargā no ātra klupiena. Bet sirds nezaudē cerību. Tas ļauj izturēt un piedzīvot. Gūt pieredzi, bet rezultāts neseko, jo mācība jāgūst no pieredzes, nevis no procesa gaitas. Pieredze mums pasaka priekšā, kurā brīdī viss sāka buksēt.
Karmas realizācija notiek ne bez mūsu līdzdalības. Tāpēc, atbildības uzņemšanās ir katra cilvēka pieredzes aspekts. Jo katra pieredze ir mūsu atbildība. Par turpmākā dzīves ritējuma gludumu un mācību, ko mēs esam guvuši.
Karmas ritējums nenosaka patstāvīgu celšanos no pelniem kā Fēniksiem. Karma diktē situācijas un dod arī risinājumus. Dzīves uzdevums nav piepildīt galvu ar ķīmijas formulām un bioloģijas zināšanām – skolas uzdevums ir vispārīga intelektuāla izglītošana. Dzīves mākslai mūsdienās jau atver īpašas akadēmijas, jo cilvēku domāšana atsakās paplašināties vispārējas dzīves izpratnes virzienā. Karmas risinājumi ir rodami katras problēma būtībā. Jo, ja ir problēma, tad ir arīdzan risinājums. Jo Dievs visus mīl un arī katra planēta, kas kūrē noteiktu dzīves sfēru vai situācijas aspektu, dod iespēju un dod uzdevumu. Ja kāds no zvaigžņu pavēlniekiem cilvēkam tiešām vēlēs ļaunu, tad nepaies pat viens elpas vilciens, un šis cilvēks vairs nebūs. Viss notiek debesīs – tas vienīgi realizējas uz zemes. Tāpēc paštaisnums īstenībā ir smieklīgs.
Cilvēka pieredze ir personīgais lauks, kurā mēs risinām savas karmas nosacījumus. Pieredze diktē mūsu uzdevumus un mūsu mācības. Nav jēgas mācīties no citu pieredzes, jo tā neatkārtosies līdzīgi arī citu dzīvēs. Katrs cilvēks ir unikāls. Tāda ir viņa domāšana, pieredze un dzīve.
Dzīve ir brīnums, un pieredze ļauj šos ikdienas brīnumus sasummēt vienkopus. Cilvēka gudrība ir pieredzes aspektus saredzēt, sadzirdēt un ielāgot. Pieredzi nevar nopirkt ar naudu ziniet kāpēc? Tāpēc, ka nauda ir enerģija. Un pieredze var tikt risināta ar dažādu enerģijas apjomu. Būtu ļoti diferencēta cena un liela neizpratne par šo plašo summas spektru katrai pieredzei. Tamdēļ, pieredze ir dota bez maksas. Un no tās var smelt enerģiju un līdz ar to arīdzan naudu vai tajā var pazudināt visu - dzīvi, naudu, reputāciju, draugus, sevi pašu. Izvēle ir tavās rokās.
Inese Dāvidsone
Hennas māksliniece un vēdiskās astroloģe
www.HennaGuru.lv
www.astrologika.lv
Pirmpublikācija:
Vai robežu nospraušana sakārto situāciju? Vai robežas ir tās, kas sakārto mūsu dzīves? Cik robežas ir katram no mums un kurš sargā mūsu robežas? Vai robežas ir likumi vai aizspriedumi? Kuras robežas vajag atvērt un kuras nostiprināt!
Mūsu valsti aptver robežlīnija, kas ģeogrāfiski nošķir mūs no citām valstīm. Tā ir līnija, kas nosaka tautu nodalījumu un tautību. Robežas šķērsošanai ir nepieciešams dokuments, kas nosaka piederību. Attiecību robežas nosaka iekšējās vienošanās. Attiecību robežu pārkāpšana reizēm ir neuzticība, reizēm ir melošana, reizēm ir liekulība. Personiskās robežas nosaka komforta zonu, kurā ienākošais cilvēks mums šķiet draudīgs. Personīgo robežu apsargā ego. Tas uzliek masku cilvēkam, aiz kuras ielūkoties var, pienākot par tuvu. Tāpēc ego sargā mūsu uzskatus un domas.
Personības robežas dod mums maskas, kas der visām dzīves situācijām. Darba maska – dienas gaišajā laikā esot lieliskai darbā un profesionālajā sfērā. Vakara maska – esot gatavotājai vai laiskai draudzenei. Nakts maska – krācot vai guļot tik nemierīgi kā zīdainim. Un tad ir īpašās svētku maskas – jubilejas maska, ka dzīve ir izdevusies. Brīvdienu maska, ka atpūsties vajag kā visiem – postējoties. Un kur tad nu vēl ģimenes lomu maskas un attiecību maksas. Masku glabāšanai mēs pietaupām veselu noliktavu. Jo masku ir daudz un katra nosaka savas robežas. Tamdēļ ierobežojumi nereti kļūst par aprobežojumiem. Jo bailes mūs aprobežo vēl vairāk. Robežas sarūk un, mēs smokam. Tas ir sākums nervu spriedzei un mūsdienās modernajai veģetatīvajai distonijai.
Atbraucot ceļojumā ģimeni, man bija jāpārskata ikdienas robežas. Tās robežas, kas attiecas uz bērnu ikdienas ieradumiem un audzināšanu. Bija jārod jauns, elastīgāks formāts, kurā visiem līdzpastāvot, rast piepildījumu un atpūtu. Saldējuma ēšana otrajā brokastīs pirms vēl paēstas pusdienas. Atkal kāpšana baseinā peldēties, lai gan lūpas vel trīc un saule nav paguvusi sasildīt. Diendusas gulēšana dārza nojumē vai vakara pastaiga, kas gulētiešanas laiku paildzina par stundu. Tie ir tikai daži no nosacījumiem, kuru elastīgi nācās mainīt, lai brīvdienu sajūtu varētu izbaudīt visi. Pirmās ceļojuma dienas turēju savas robežas un nosacījumus. Vīrs vairākkārt atgādināja, ka esam atvaļinājumā un lai jau bērni izbauda bērnību. Man neklājās viegli ļaut ēst arbūzu un noskatīties, kā sula notek gar kaklu un ietek aiz krāgas. Kā plikām kājām viņi skraida pa mājas flīžu grīdu, kas ir auksta, bet ņemot vērā silto laiku ārā un viņu patstāvīgo kustību apkārt, lielu ļaunumu vai iesnas atnest nevar. Vai noskatīties kā ķiršu sulas pilieni atstāj pēdas uz grīdas vai lipīgas rokas tiek noslaucītas apģērbā.
Taču es atradu risinājumu. Risinājumu sev un savām robežām. Lai ar smaidu noskatītos, kā drūpošo šokolādes vafeļu drupačas ēdot birst zemē, es tās pasniedzu dārza terasē. Tur vējš tās nemanāmi aizpūta prom, neradot it nekādu netīrību apkārt. Cepumu ēšana mašīnā allaž rada daudz drupaču visapkārt, taču te ieskaidroju sev, ka tā ir īrēta mašīna un atdosim to pēc divām nedēļām un drupačas uz zemes nudien ir sīkums, salīdzinājumā ar pašmāju dubļiem. Neuzstāju gulēt ejot vilkt speciālas pidžamas drēbes, bet devu viņiem vieglu apģērbu, ar ko vēlāk varēja staigāt apkārt. Mazākais bērns pēc tam teica, ka viņš staigā apkārt pidžamā. Tā viņam bija liela laime. Lai arī drēbes bija ikdienas, mājās viņš allaž brīvdienās vēlas izbaudīt maksimāli ilgu staigāšanu pa māju pidžamā. Tāpēc šeit tas viņam radīja bezgalīgu brīvdienu sajūtu.
Tajā pašā laikā apjautu, ka ir robežas, kuras saistītas ar manu komfortu. Un nosacījums par vides tīrību, sakārtotību tomēr ir mans nosacījums. Taču neuztverot to kā pienākumu, bet savu iespēju, lietas padodas vieglāk. Teiksim baseina dvieļu savākšana un izkāršana – to var nedarīt – vējš izpluinīs, un saule izžāvēs tāpat, taču man labsajūtu rada skats, ka viss ir glīti izkārtots. Un es to daru sevis pēc. Darot to bez burkšķēšanas, sev ērtā laikā un tempā, tas neapgrūtina citus, un es negūstu cietējas nastu – darot to par visiem ģimenes locekļiem.
Tikai izkāpjot no ikdienas gaitām, mēs apjaušam savu komforta robežu. Tamdēļ arī pāriem, krīzes priekšvakarā, speciālisti iesaka izvēlēties – ceļojumu. Ceļojums ļauj nojaukt tās robežas, kuras mēs sev uzbūvējam ikdienā. Un ceļojums ļauj atvērt tās robežas, kas sargā mūsu labsajūtu, mūsu prāta robežas, kuras neapzināmies. Ceļojums liek būt elastīgākam un tādejādi iegūt vairāk. Ģeogrāfisko robežu šķērsošana tādejādi dod iespēju pārkāpt arī personīgās robežas. Un iegūt vairāk. Sev.
Reizēm šķērsojot vienu robežu, arī citas atveras vieglāk. Tāpēc jānošķir ego robežas, kas viltoti sargā personības trauslumu. Un garīgā potenciāla robežas, kuras nosaka vien apziņas ierobežojumi, kurus uzliekam mēs paši, paštaisni un aprobežoti tverot lietas un neelastīgi savu uztveri fokusējot tuvredzībā. Apziņas plašumam robežu nav, tāpat kā potenciālam un iespējām. Prāts un ego ir tie, kas liedz sasniegt mums sapņus un realizēt ieceres. Prāts iesaka pozitīvo domāšanu, kas ir akls malds pret iespējām. Jo prāta iespējas ir ierobežotas. Savukārt apziņas potenciāls ir bezgalīgs.
Inese Dāvidsone
Dzīves baudītāja, ceļot mīļotāja, dejotāja, jogiste un māksliniece
www.HennaGuru.lv
www.astrologika.lv
Pirmpublikācija:
Skaistuma tēma, šķiet, tik pretencioza un personīga. Tā nekavējoties gandrīz prasa aizstāvēšanos. Jo runāt par skaistumu nozīmē to atzīt un saskatīt.
Mēs katrs izbaudām skaistas dabas ainavas. Tās ļauj mūsu dvēselei atpūsties un acīm veldzēties. Novērojot saulrietu, mēs apbrīnojam dabas skaistumu. Rudens lapas mūs priecē ar savu krāsainību. Pavasara vizbulītes mūs sajūsmina ar savu atmošanās spēku. Vasaras lietus mūs veldzē pēc tveicīgas dienas. Un visas skaistās dabas izpausmes mums dotas ik dienu, vien atliek dzīvot apzināti, lai saskatītu tās. Skaistums ir visapkārt, bet mūsu iekšējais skaistums to vai nu piesaista vai atgrūž un nesaskata.
Laikmeta tendence ir skaistumu kultivēt. Vietējo kļavas lapu daile nav pietiekoša, tās tiek kultivētas ar citzemju kokiem, lai iegūtu lielāku krāšņumu. Sievietes dabiskais skaistums nav pietiekošs, to industrija piedāvā uzlabot ar tehnoloģijām un ķirurģiju. Vietējo ābolu izskats nav pietiekoši apetītelīgs, tiek piedāvāti iegādei aizjūras zemju āboli.
Nav vainas sievietei, āboliem, tehnoloģijai vai ķirurģijai. Visam šai laikmetā vietas ir pietiekoši. Vien cilvēka apziņa nav attīstīties spējīga sava labuma interesēs, cik strauji progresē tendence, kas nosaka savus likumus.
Sievietes skaistums ir relatīvs. Tas ir gaumes jautājums. Tas ir Dieva gaumes jautājums. Un cilvēka esība ir tā, kas pamato jēgpilnumu jebkurai izskata niansei. Tamdēļ apziņas attīstība ļauj paplašināt savu redzējumu par vērtībām un kultu.
Kamdēļ visvairāk talkās mēs priecājamies par kartupeļiem, kas saauguši kopā smieklīgās formās, smejamies par līkiem burkāniem un pirmos no šķīvja izlasām ķiršus, kas saauguši kopā? Jo viss standartizētais ir garlaicīgs. Kopš lielveikali pieņem vienīgi noteikta standarta – izmēra un formas dārzeņus, mēs alkstam nevis allaž iekļauties standartā, bet īpaši priecājamies par nestandartu. Jo nestandarts ir unikāls. Tas ir neatkārtojams un ideāls. Un tieši tāds ir katrs cilvēks un katra sieviete. Jo katrs cilvēks ir Dieva mākslas darbs un uzlabot ideālo nozīmē necienīt autoru.
Mainot cilvēka fizisko ķermeni, apziņa nemainās. Tāpēc, ja sievietei, astroloģiski personiskajās attiecībās ir ieliktas problēmas, tad lūpu uzpildīšana vai krūšu palielināšana šīs sfēras nekoriģēs. Jo viss notiek debesīs, tas vienīgi realizējas uz zemes. Tamdēļ izmaiņas ir jāveic mūsu apziņā, nevis ķermenī. Uzlabota miesa dod cerību. Bet cerība allaž vainagojas ar vilšanos. Jo cerības pamatojums ir mūsu ilūzijas. Un ilūzijas astroloģiski pārstāv ēnu planēta, kas noved mūs pie krustceļu punkta, kur jāsaprot ir uzdevums un tā risinājums.
Katrā problēmā ir apslēpts arī risinājums. Skaistuma etalonā ir uzdevums. Ķermenis mums ir dots lietošanai šajā dzīvē. Taču par to ir jārūpējas. Tāpat kā māju mēs tīram iknedēļu profilaktiski un pāris reizes gadā ģenerālā tīrīšanās, tāpat ķermenis ir jākopj ikdienā un pāris reizes gadā jāiztīra ģenerāli. Vienlīdz iekšēji, kā ārēji. Iekšējo orgāni saskaņota darbība ir vērsta uz vispārēju labsajūtu. Un ķermeņa ārēja kopšana ir garants labai pašsajūtai. Tvirta āda, ar skābekli un asinīm bagātas šūnas, lokana būtība un elastība ir priekšnoteikumi skaistumam. Viss dabīgais ir skaists. Līks burkāns un dažādu kāju garumi.
Bet kas ir iekšējais skaistums? Laikmets ir nežēlīgs un prasīgs. Neesam satviskas un ēteriskas būtnes, kas smaida un visam piekrīt. Ir jābūt egoistiskām. Bet nevis egoisma izpratnē, bet pašvērtības izpratnē.
Mūsdienās daudz cilvēki alkst enerģiju. Jo enerģija ir jauda, spēks, nauda, iespējas, potenciāls un perspektīva. Enerģija ir eksistenciāla visam dzīvajam. Un laikmeta tendence ir zaudēt enerģiju neefektīvās darbībās un procesos. Enerģijas atgūšana kļuvusi par atslēgas lietu laimei. Jo enerģiskiem cilvēkiem ir panākumi, nauda un viņi ir produktīvi. Tādu vīrieti sev blakus vēlas katra sieviete. Jo vīrieša spēks ir viņa jaudā. Viņa spēkā un viņa enerģijā. Tāpat sievietes enerģija dod iespēju sev apkārt veidot loku, kur labi jūtas citi un enerģētiski veidojas pozitīvs loks. Tamdēļ dzenoties pēc skaistuma mēs lielā mērā dzenamies pēc veiksmīgo cilvēku enerģijas noslēpuma.
Steiga nenoved pie atbildēm. Steiga mūs pasteidzina garām. Arī skaistuma novērtējumā un izpratnē steiga nav sabiedrotais. Iekšējā skaistuma sajūtai nav laika atmēra, jo tas veidojas dzīves laikā, caur gudrību, zināšanām un viedību. Savukārt ārējā skaistuma nosacījumiem laiks nav sabiedrotais, jo ārējais skaistums ir gaistošs vai mainīgs. Skaistums ir jaušams labsajūtā un pilnvērtīgumā. Pilnvērtīgums ir būtisks nosacījums veselumam. Savukārt veselums nosaka iedzimto sajūtu par baudu. Skaistums diktē baudas. Un cilvēka atvērtās apziņas un veselā saprāta iespējas nosaka skaistuma novērtējuma potenciālu un tā redzējumu.
Inese Davidsone
Vēdiskā astroloģe un Hennas māksliniece
www.HennaGuru.lv
www.astrologika.lv
Pirmpublikācija:
Kam ir vērtība – mūsdienās, senatnē, nākotnē? Vai attiecības ir vērtība? Vai naudā un panākumos ir vērtība? Kad par vērtību kļūst veselība un vai vērtībai ir cena?
Šorīt noskatījos, kā Eiropas dienvidu valsts mazpilsētā nosēžas helihopters, lai no ātrās palīdzības mašīnas pārlādētu cietušo. Vērojot astoņu cilvēku operatīvo darbību, kuru vidū bija ātrās palīdzības ārsti, kas pieveda cietušo, helikoptera pavadošie mediķi, pilots un ātrās palīdzības šoferis, šķita pagodinoši tik liela vērība cietušā vajadzībām. Un tobrīd viennozīmīgi prātā pavīdēja doma – cik liela vērtība ir cilvēks. Un cik liela laime ir esot šādā vai jebkādā veselības stāvoklī, kurā nepieciešama tik operatīva rīcība, būt tik tuvu medicīnai un mūsdienu iespējām. Bet man tas sasaistījās ar vērtībām vairāk kā iespējām. Jo vērtība bija cilvēks un vērtība bija iespēja.
Tajā pašā laikā, man, pēc rīta dušas, no ūdens aizkrita auss. Atlikušo dienas daļu vienas auss dzirdamība un pašsajūta bija traucēta. Tāpat arī noskaņojums sabozās, jo verbālās sistēmas līdzsvarota darbība ir komforta nosacījums. Un tobrīd vislielākā vērtība man šķita pilnīga dzirdamība un pašsajūtas līdzsvarošana. Tas izsaka vērtības skalas plašo diapazonu un neviennozīmīgu vērtējumu, tajā pašā laika tik ļoti personalizētu un individuālu.
Reizēm kaut kas tik mazs ir vērtība. Vienas rozes zieds no mīlama cilvēka vai viens smaids no klusējoša svešinieka reizēm var būt lielāka vērtība kā pilns klēpis rožu, lai segtu nodevības pēdas vai nedalīta uzmanība, lai slēptu atsvešinātību. Vērtības ir mainīgas. To nozīmi izsaka mūsu ieinteresētība un ticība.
Jo vecāks kļūst cilvēks, jo pilnasinīgāk viņš katrā jubilejā novēl veselību. Veselība ir vērtība. Tā stāv pāri visām vērtībām. Bet gribasspēks, mērķtiecība, plānu uzsākšanas enerģija un roku vēziens arīdzan ir būtisks vērtības.
Laikmetā, kad procesi attīstās ātrāk, kā jebkad, vērtība ir cilvēka spēja augt. Attīstībā ir progress. Un progresā ir dinamika. Nav divu vienādu dienu un nav divu vienādu laikmetu. Tādejādi mūsdienās vērtība arīdzan ir dinamika un elastība. Pielāgošanās spēja, bet nevis akli turpinot iesākto, bet mainoties līdzi laikam. Paaudžu dinamika izaugsmē mūsdienās ir nesalīdzināmi straujāka kā agrākos laikos. Modernās tehnoloģijas tik skaudri pavēsta vecuma un saprāta, kā arī smadzeņu attīstības progresa sairumu. Tādejādi nevar būt runa par zināšanām, jo tās nav spriestspējas avots. Vērtība ir cilvēks. Un zināšanas stāv aiz tā.
Daudzu veiksmīgu cilvēku dzīvesstāstos mēs varam lasīt, ka viņa prasmes negāja līdzi laikam un tehnoloģiski viņš savas idejas deleģēja realizēt kādam citam. Tas norāda vairāk uz personību nevis uz procesiem. Tādejādi vērtības skala atsliecas atpakaļ no laikmeta uz cilvēku.
Vērtība ir pieredze. Reizēm tik skaudra, ka asaru piles mērcē vaigu sārtumu un aizmiglo acu skatījumu un lietu perspektīvu. Reizēm tik salda, ka aizgūtnēm gribas baudīt, t nedomājot, ko tā atnesīs un cik tā maksās. Reizēm tik gausa un neizturami lēna, ka šķiet, apsteigt laiku būtu lielākā dāvana. Bet pieredzes maksa neizsveras ne laikā, ne naudā. Pieredze ir dzīves cena. Tās kāpumi un kritumi. Tās neaizmirstamās dienas un dienas, kuras vēlamies aizmirst.
Jo kas ir cena. Cena ir vērtības izsvērums. Un vērtības izsvērums ir pieredze. Jo katras lietas, notikuma, procesa, attiecību vai izaugsmes likmi nosaka cena. Un nauda ir tā enerģija, kas vairo iespējas vai ierobežo tās. Naudas izteiksmē mēs nosakām vērtību lietām. Mājas vērtība ir cenā. Mašīnas vērtība ir cenā. Reizēm pat izskata vērtība ir cenā, jeb precīzāk ieguldītās naudas apjomā, ko nomērām ar kopējo cenu. Cena tātad ir vērtība. Vai no šīs prizmas vērtības izpratne nav mūsdienās saprotamāka? Jo pieredzi var nopirkt un tai ir cena. Izskatu vai uzlabot un tam ir cena. Attiecību zaudējumus var salīdzināt ar neiegūto peļņu un tiem ir cena. Laikmets, kur cena ir vērtība. Laikmets, kur vērtībai ir cena.
Dzīves piepildījumu meklējot, vērtību izteiksmes paplašināšana būtu mans ieteikums. Jo vērtība ir smaidā, kas sajūsmina; lietū, kas ļauj atdzerties ziediem; pienā pie rīta kafijas, kas ir tik izšķirošs dienas noskaņojumam dažiem; nazim virtuvē, kas ļauj gatavot un griezt; iespaidiem, kas veldzē un bagātina. Novērtējiet lietas vērtības skalā un dzīves bagātība pieaugs. Tās apjoms kļūs neizsmeļams un cenas loma kļūs sekundāra.
Inese Dāvidsone
Vēdiskā astroloģe
Hennas māksliniece
www.HennaGurulv
www.astrologika.lv
Pirmpublikācija:
Laimīgākā vieta uz zemes! Vai Tu esi savā īstajā vietā? Kurā vietā Tu vēlētos būt?
Katrs mēs alkstam pēc savas vietas uz zemes. Ar tādu vēstījumu dvēsele nāk iemiesoties jaundzimuša bērna ķermenī. Pieaugot, mēs katrs atriežamies pie jautājuma par savu vietu uz zemes. Savu sūtību. Un būtību. Vietas meklējumi mūs nepamet nekad. Mēs alkstam un viļamies. Mēs meklējam un neatrodam. Savas vietas, komforta un drošības jautājumi reizēm neatrisinās līdz dzīves beigām.
Ceļojot es allaž pieķeru sevi pie domas, ka šī varētu būt tā vieta, kur es vēlētos palikt. Un tas notiek parasti jebkur. Šovakar, sēžot Eiropas dienvidu valsts mazpilsētas vecpilsētā uz katedrāles kāpnēm, sajutu sevī atkal to sajūtu, kas teica – šajā vietā es varētu palikt uz visiem laikiem. Un, lai arī tā bija nudien maza pilsēta salīdzinoši ar tām, ko bijām apskatījuši iepriekšējās dienās, šī pārliecība mani nepameta. Un tas lika man domāt. Jo šī savdabīgā sajūta mani piemeklē allaž viesojoties kādā vietā, kur šķiet, ka dvēsele atpūšas un sirds gavilē.
Vai labsajūtu konkrētā vietā nosaka šīs vietas apstākļi vai tas ir kāds noteikts prāta vai dvēseles stāvoklis, kas nosaka mierpilnu laimi? Vai labsajūtai izšķirīga ir vieta vai sajūta?
Profesionālajā vidē mēs bieži spriežam par cilvēka derību sakot, ka viņš ir vai nav savā īstajā vietā. Cilvēka spēju robežas nosaka ne vien viņa profesionālais potenciāls, bet arī viņa būtības atbilstība. Jo mēs varam katrs izskoloties dažādām sfērām un zināšanām, bet katrm no mums ir kāda konkrēta sfēra vai joma, kurā esam spēcīgi. Astroloģiski nolasāma ir informācija, kas šīs dzīves uzdevumā mums nāk līdzi kā iespējas un kas rada pretestība. Karmas triks ir faktā, ka cilvēki nereti cenšas realizēties nevis saskaņā ar savām spējām un talantiem, bet saskaņā ar tirgus situāciju un modes tendencēm. Vai cilvēks var būt īstajā vietā pielāgojoties laikmetam? Jeb karmiskais uzdevums ir spēcīgāks par prāta rokādēm?
Kas nosaka mūsu piederību? Vai dzimšanas vieta ir vieta, kur mums paredzēts pavadīt dzīvi? Vai vieta, kur gavilē mūsu dvēsele ir tā, kur mēs varam rast mieru un piepildījumu. Dzimstot mūsu vieta nav izvēlēta nejauši. Tā ir valsts teritorijas robežas, kuru ietvaros vecāki izlemj par dzemdēšanas vietu, taču karma diktē korekcijas arī šeit. Tādejādi tiem, kam lemts piedzimt ārzemēs, nejaušu vai liktenīgu sakarību dēļ tur arī dzimst. Un viņu piederība tādejādi, tiek piesaistīta šai vietai. Taču dzīves laikā mēs katrs meklējam savu vietu. Mēs izvēlamies dzīvot dzīvoklī vai mājā un šo izvēli nosaka mūsu iespējas, bet arīdzan mūsu prāta apsvērumi un sajūta par piederību. Jo komforta robeža dažreiz ir plašāka, kā dzīvokļa platība, tādejādi viensētas teritorija ir tā, kur sirds var mierīgi uzelpot.
Nereti mājas ir tā vieta, kur mēs atpūšamies. Un ne vien fiziski, bet arī garīgi. Tādejādi mājas mēs uzskatām par vietu, kas mūs uzlādē. Un tāpēc pretrunīgas ir tās sajūtas, ko bieži izsaku klientiem astroloģijas konsultācijās, ka mājas nav tā vieta, kur viņi spēj realizēties un atpūsties. Jo tur izdotā enerģija atpakaļ neatgriežas un tukšuma sajūta ir lielāka par piepildījumu. Sevišķu pretrunu tas rada sievietēm, kurām bērnu pienākumi un daudzās lomas ikdienā ilgtermiņā rada iztrūkumus. Taču šos iztrūkumus var piepildīt tieši darbā. Tādejādi darba joma tomēr arī cilvēkiem ar noteiktām astroloģiskām konfigurācijām ir spēcīgā joma, kur realizēties. Darbs ir tā vieta, kur cilvēks var justies pilnvērtīgs.
Es nevaru atrast sev vietu. Tā cilvēki reizēm saka. Tas nozīmē, es nerodu sev mieru. Es nevaru atpūsties. Es nevaru atjaunoties un pārlādēties. Es nevaru uzņemt enerģiju. Es nevaru dzīvot tālāk, jo man nav atjaunošanās iespēju. Un tas ir laikmeta posts. Jo trūkst apjausmas, ko meklēt. Un problēma ir nevis faktā, ka nav vietas, kur justies pilnvērtīgi, bet trūkst informācijas, kas šajā vieta ir jāsameklē tāds, lai tas dotu pilnības sajūtu.
Mūsdienu dinamiskajā ūdensvīra laikmetā svarīgs ir ātrums. Cilvēku kļūda ir neelastība un nespēja pielāgoties. Procesi risinās daudz ātrāk un dinamiskāk kā agrāk. Neder vai senās metodes un receptes. Arī vietas meklējumos jābūt jutīgākam. Kas derēja vakar, vairs neder šodien. Kas der šodien, nederēs pēc vairākiem gadiem. Mājas kredīts ir nasta, kas uz aizņemtās enerģijas rēķina neļaus mierīgi atvilkt elpu. Tāpēc savu vietu var atrast arī zem koka lapotnes mājas pagalmā. Klusumā vai troksnī, uz desmit minūtēm atvilkt elpu. Pārlādēt savu enerģiju, defragmentēt savus tukšumus un iegūt jaunu spēku. Vai vieta var būt mežs, kas sniedz mieru.
Savas vietas meklējumos problēma mūsdienu cilvēkiem ir tā, ka mēs meklējam vietu, kas pieņems mūs un veldzēs. Bet uzdevums rast vietu sev apkārt, kas mums ļaus būt. Tikai individuāla eksistence sava piepildījuma ietvaros veldzēs dvēseli un ļaus atjaunoties jebkur, lai kur mēs atrastos. Nav jāmeklē vieta ārpus sevis. Ir jāatrod vieta savā apziņā, kas ļauj iegūt mieru un labsajūtu. Lai dzīves dinamika un prasības ļautu konkurēt un nezaudēt tempu. Un mēs spētu atgūties īsā brīdī arī esot nevietā!
Inese Dāvidsone
Karmas konsultante
www.HennaGuru.lv
www.astrologika.lv
Pirmpublikācija:
Sastapt princi, apprecēt viņu un dzīvot laimīgi līdz mūža galam. Tāds ir daudzu meiteņu sapnis. Prinča tēls sev līdzi nes vieglumu un labklājību, bezrūpību un laimi. Piesātinātu laimi ikkatrā dzīves dienā.
Taču karalistes pasaulē ir palikušas pavisam maz. Prinči dzīvo uz iedzīvotāju nodokļos samaksātās naudas, un greznība tajā vairs sen nav līdzvērtīga bērnības pasakās iecerētajam. Turklāt ne tituls, ne tautas mīlestība vai grezns dzīvesveids nenodrošinās galveno, ko sapnis bija paredzējis – laimi attiecībās.
Kad es biju maza un aktuālākā filma pasaulē bija „Romeo un Džuljeta”, es arīdzan sapņoju par Leonardo Di Kaprio, kā savu sapņu vīrieti. Domāju, cik laimīga gan es būtu, ja viņš atbrauktu pēc manis un mēs būtu kopā. Taču apjautu otru pusi romantiskajam tēlam – viņš pīpē, starp filmēšanām ievērojami pieņemas svarā, varbūt vēl nekulturāli ēd un atraugājas pēc maltītēm. Visas šīs detaļas paliek aiz kadra un prinča tēlā tas neieder. Apjautu, ka neizpildīsies mans plāns par dzīvi ar romantisko Romeo un atmetu plānam ar roku.
Prinču piegādes nodrošina karma. Šis laikam varētu būt pirmais un vienīgais teikums šajā rakstā vispār. Jo karmas rezultāts ir tas, kas piešķir mums iespēju satikt to vai citu partneri. Jo līdzīgs pievelk līdzīgu un nav netaisnību vai kļūdu.
Valdzinājums. Tā ir slepenā atslēga vibrācijām, kuras sajūt divu dzimumu cilvēki. Un tas nosaka izvēles attiecību partneriem, kas reizēm mūs pārsteidz un izbrīna. Valdzinājumam nav saistība ar izskatu, ar izglītību, tautību vai piederību, statusu vai atrašanās vietu. Valdzinājums ir smalkas vibrācijas, kuras cilvēki savā starpā burtiski saož. Tas izskaidro, kāpēc glīts grims un allaž safrizēta frizūra nav panākuma atslēga. Tas izskaidro, kāpēc liktenīgos vīriešus mēs sastopam situācijās vai apstākļos, kur paši esam nonākuši kļūdas, pārpratuma vai nejaušības dēļ. Karmas rotaļas izdaiļo dzīvi. Mūsu sasprindzinājums laupa iespēju laiski baudīt nopelnītās karmas augļus.
Vai nejauks raksturs piesaista vīrieti, kurš ir izprotošs un maigs? Kurš ļaus dominēt un izdabās? Vai negantas rīcības attaisnojas velnišķīgai sievietei? Vai sieviete, kas dominē attiecības savu vīrieti attīsta izaugsmei vai gluži pretēji – norok bezcerībā? Cik liels spēks ļauj vīrietim attīstīties un kad tas pazudina attiecību izaugsmi?
Vīrietis mīl sievieti, kas ir sievišķīga, viegla, bezrūpīga, kura māk smieties un nebaidās vasaras lietus šaltī izbojāt frizūras lokas. Sievieti, kura dejo. Jo deja sievieti iegriež viņas būtībā. Deja atbruņo un iekustina sajūtas. Deja ļauj atraisīties būtībai un izjust sūtību. Tam nav jābūt tango vai striptīzam – tas ir sajūtu spēles, kad ķermenis izjūt saskaņu ritmā un telpā. Kad līdzsvarā kustas gurni un šūpojas galva. Kad sirds gavilē un nav skata no malas, vai derīgums tobrīd ir novērtējams ar atzinību. Sieviete – maita māk baudīt savu augumu dejā un valdzinošā ritmā!
Vīrietis mīl sievieti, kas smejas. Smejas, jo izprot joka vieglumu un gaisīgumu. Apzinās dzīves nenopietnību un iespēju mirkļus darīt vieglus un rotaļīgus. Smiekli atbruņo. Smiekli noņem maskas un ļauj pietuvināties būtībai. Sievietes būtībai. Tās rotaļīgumam un valdzinājumam. Sieviete – maita smejas un ar viņu kopā ir viegli!
Kāpēc vīrieši apprec nevis jaukās meitenes, bet tās, kuras māk panākt savu? Jo jaukumam ir divas sejas. Viena seja ir vieglums un rotaļīgums, bet otra seja ir nespēja noorientēties savām vēlmēs un vajadzībās un nespēja saprast vīrieša vajadzības. Tās sievietes, kuras māk panākt savu, tā apjauš spēles noteikumus. Sieviete – maita zina kā spēle jāspēlē!
Lai uzvarētu izsolē ar nosaukumu – labākais kandidāts, ir jāapzinās kandidāta vajadzības, prasmes, vēlmes, iekāres, vājības un alkas. Sieviete ir burve, kas spēj piepildīt vīrieša dzīvi tik piesātināti, ka tā kļūst pilnīga. Gudra sieviete dara laimīgu savu vīrieti, tajā pašā laikā caur to kļūdama laimīga arī pati. Sieviete – maita ir gudra sieviete, un viņa padara savu vīrieti laimīgu!
Vājas sievietes, vai nu taktiski slēpj savu spēku, lai gudrāk uzvarētu vai tiešām, ir bez spēka. Sievietei ir jāzina, kuros brīžos jākļūst vājai. Sievietei ir jāmāk nevarēt, nezināt, nespēt, negribēt un nesaprast. Bet ir skaidri jānošķir, cik tas ir izvēles gājiens noteiktās situācijās un cik tā ir dezorientācija pēc būtības. Sieviete – maita ir viltīga un vāja, ja vajag!
Vīrieši iekāro gudras sievietes. Tādas, kas mācījušās skolās un trenējušas savas smadzenes akadēmiski. Vīrietim nevajag grādus un diplomus, bet loģisku un kritisku spriestspējas mākslu. Skola izglīto orientēties lielos informācijas apjomos un spriest izrietoši nevis no viena avota, bet no sava skatupunkta, kas veidojies, pamatojoties uz visu pieejamo informāciju. Tāda sieviete ir interesanta un ar tādu ir interesanti diskutēt un runāt, jo viedoklis ir balstīts nevis uz tendenciozu kādu nostāju, bet uz savu redzējumu. Gudrība ir seksīga. Un sieviete –maita ir gudra!
Sekss. Dievišķs pirmsākums un enerģijas spridzeklis. Sekss attiecībās ir visa pamats un visa esence. Labas sievietes kalpo vīrietim. Nejaukas sievietes dabū visu, ko iekāro, arī seksā. Jo vīrietis ir laimīgs, ja spēj dot baudu sievietei. Tas ir apliecinājums derīgumam un vērtībai. Vienpusēji pašapmierināts vīrietis ir kā pāvs – greznu asti, bet noglaustu galvu. Turpretī svētlaimīgs vīrietis ir kā kodols, kas ar savu enerģētisko spēku ražo jaudu. Un šī jauda nes naudu, labklājību, nodrošinātību, pārticību un visu, ko sieviete var iekārot. Iztapināšana vīrieša vēlmēm seksā padara viņu par valdnieku seksā, bet enerģētiski tā ir izlāde. Lai enerģija vairotos, vajag saslēgties vienotībā un tas ir sasniedzams tantriski vienīgi kopā ar sievieti. Tāpēc sieviete - maita ir māk dot baudu un māk gūt baudu.
Cik daudz no sievietes – maitas ir Tevī? Cik pietrūkst Tev, lai iegūtu visu, ko iekāro???
Inese Dāvidsone
Karmas konsultante
www.astrologija.lv
www.HennaGuru.lv
Elpa strauji paātrinās, ieelpotā skābekļa daudzums samazinās, sāk svīst vai trīcēt rokas un kaklā, šķiet kamols, nosprosto elpošanu. Pamats zem kājām sāk grīļoties, un skaidrs ir viens –samaņa tūlīt var tikt kosmisko atvienota un rūpīgi uzturētais ķermenis zaudēs gravitācijas spēlē un izklāsies neglītā pozā uz zemes.
Bailes mijās ar neprātu, saprāts atsakās loģiski sadarboties un, izmisuma klātesamība apņem līdzīgi kā aura. Tik dažādi var būt scenāriji, bet tik neizskaidrojama ir katrreiz izmisuma daba.
Ikdienā mēs pārvaldām lielus informācijas apjomus, esam zinoši savas jomas speciālisti un personības šķautnes spējam izgaismot videi atbilstošā apgaismojumā. Tas vairo godkāri un izteikti glaimo mūsu ego. Ego ir vienīgais, kurš mirst līdz ar ķermeni katrā dzīves noslēguma mirklī, tāpēc tieši ego priecājas par sasniegumiem un uzvarām, jo tas jūtas allaž izsalcis un negausīgs.
Ego mūs dzen attīstīties un apliecināties. Pat situācijās, kad ķermenis signalizē pat vēlēšanos laiski atpūsties, iespēja dižoties ego ir kā uzdevums. Darba sporta spēles, izdzīvošanas skrējiens mežā naktī, maratons, riteņbraukšana – ir tik daudz variantu apliecināt savas personības daudzpusību arī pāri savai vēlēšanai un tēla veidošanas aspekts ir ego galvenais instruments.
Nokavēt darbu, tikšanos, sabiedrisko transportu vai kino seansu. Tas ir dzīves dinamiskā ritma sastāvdaļa un nodeva mūsdienu laikmetam. Temps ir tik straujš, ka cilvēks saviem spēkiem līdzi vairs netiek. Pārvietošanās ar sabiedrisko transportu drīz kļūs par luksusu, jo neprognozējamais laiks, kas jāpavada gaidot pieturā, un vēlāk līgani braucot pa ielām, ir laikmeta dārgākās vērtības zaudēšanas. Laiks ir kļuvis par dārgāko lietu aktīva cilvēka dzīvē.
Laika cenu mēs izvērtējam apmeklējot zobārstu, advokātu, astrologu vai jebkuru speciālistu, kurša savu intelektuālo materiālu ir ierēķinājis laika taksē, kuru mums jāsedz, lai gūtu savu interesi vai atbildes. Tādejādi laika vērtība ir izmisuma cēlonis. Zaudēts laiks vairo izmisumu. Un tas ir neatgriezeniski, jo laiks cikls rit tikai uz priekšu. Izmisums mūs dzen paspēt, nenokavēt, iegūt un visu aptvert. Vienīgi katra individuālā kapacitāte apziņas plašumos un emocionālās noturības robežās nosaka iespējas izturēt mirkli bez krišanas izmisumā.
Izmisums ir kā caurums, kā truba, kā aka, kurā iekrīt ieceres un plāni, spēks un entuziasms, enerģija un cerība. Izmisums nograuž labas iestrādes, uzglūnot savā skepsē un neticībā.
Kā sargāt sevi no brīžiem, kad izmisums pārņem ķermeni un šķiet veselais saprāts paņem pauzi, lai netiktu iejaukts situācijā.
Izmisums ir pretstats drošībai un stabilitāte, pārliecībai un skaidrībai. Izmisums ir emocionāla spēle mūsu prātā, kad loģika nerod risinājumus.
Apsēdies, aizver acis, elpo. Ir situācija, ir risinājums. Ir problēma, ir atbilde. Tāda ir karmas uzbūve un likumsakarība. Nav izmisuma bez cēloņa. Nav cēlonis bez mūsu piesaistes dotajam aspektam. Tas ir kā uzdevums. Cilvēka pienākums ir nošķirt emocionālā fona nianses, lai varētu atvērt sevī izmisuma būtību un risināt to.
Esmu izmisusi, jo nevaru visu paspēt! Atbilde ir laika plānošanā un prioritāšu pārvērtēšanā.
Esmu izmisusi, jo nevaru iegūt to, ko vēlos! Atbilde ir nepareizā pasūtījumā. Nepareizs pasūtījums labākajā gadījumā netiek apkalpots, pretējā gadījumā tas radītu jaunas problēmas un jaunu karmu. Tādejādi tā ir daļa svētības.
Esmu izmisusi, jo nezinu, ko vēlos! Apjukums, ko rada pārsātinātā ikdiena un sociāli iluzori aktīvā dzīve rada samaisījumu vēlmēs, kaislībās, vajadzībās, nepieciešamībās un ilūzijās. Grūti ir atšķetināt īstenību. Tas nozīmē, ka jāatgriežas pie savas būtības. Kas atbrīvo būtību? Tumsa, klusums un kailums. Nogulies kails tumšā telpā, klusumā un sadzirdi sevi bez visām maskām un personībām sevī. Tas atgriež īstenību un skaidrību.
Esmu izmisusi, jo man ir tik daudz problēmas. Problēmas rodas, jo cilvēks nesaprot. Neizprot un nemācās. Piedzimstot ir noteiktas situācijas, kas dzīves ceļā būs neizbēgamas, taču ikdienas problēmas rada mūsu prāta samezglotā loģika, kas neļauj izprast lietu būtību un cēloni. Tādejādi ikdienas cīņa ir cīņa ar sekām un tā ir bezgalīga savā dažādībā. Līdz ko cilvēks izgaismo sava dzīves ceļa aspektus, tas izprot savus klupšanas akmeņus un var izsmelt problēmu saknes.
Kāds ir tavs izmisums?
Inese Dāvidsone
www.astrologika.lv
www.HennaGuru.lv
Sievietes dzīve skolo četrām lomām
Vientulība – dvēseles brīvdienas vai karmas lāsts?
Karmas svinības – Pateicība
Vīrieša pašlepnums
Pieredze
Robežas
Skaistums
Vērtības
Vieta
Kā kļūt par maitu, lai iegūtu visu, ko kāro!
Izmisums – apjukums informācijas avotos vai kosmosa signāls par nepareizu ceļa izvēli
izstrādāts: WebWizard